February 2012
86 posts
lācis.
Tā sajūta virpuļo kopā ar tornado, bet tagad tādas ir divas, viena otru papildina. Apnicis čīkstēt. Aizmigt un nepamosties.
ronis.
Viss slīd uz leju un tā pamatīgi. Pēdējā laikā viss ir tik ļoti dīvains. Absolūta putra. Liekas, ka viss mainās ik pa minūtei. Galvā tāds tornado plosās. Nesaprotu kas ir kas. Ko darīt, nedarīt. Teikt, neteikt. Viena vēlēšanās. Noslēpties, lai neviens neatrod. Klusumā un sakārtot savas domas, kaut vai uz īsu laika sprīdi, bet vismaz. Savādāk tas viss tik ļoti atņem spēkus un sāp.
#
Šovakar citā pasaulē. Domas, sapņi, tas arī viss.
Jo ir lietas, kuras Tu vēlies paturēt pie sevis....
ideāli apraksta to, kā šobrīd jūtos.
Jo ir lietas, kuras Tu vēlies paturēt pie sevis....
Ja skumsti pēc cilvēka, tad nav svarīgi, cik ilgi...
piedūros.
*
Es gribu prom. Pavisam. Tāpat neviens nepamanīs, ka manis vairs nav. Man pietiktu ar māju pie okeāna, zvaigznēm un vientulību. Tikai es, manas domas un sapņi. Vai tas ir par daudz prasīts?
-
Kāpēc es to darīju? Kāpēc es sāku to visu lasīt? Lai savu džemperi varētu likt uz radiātoriem, jo viņš bija pilnīgi slapjš?
Bija sācis veidoties kaut kāds aizsargmūris, bet uznāca “cunami” un viss atkal sabruka. Tas viss tik ļoti sāp. Man vairs nav spēka sadzīvot ar sevi, ar to kas notiek apkārt. Es mēģināju smaidīt un ne par ko nedomāt, bet man nesanāca.
Ja vajag mani, dod ziņu. haha.
Laikam esmu piedzimusi, tikai, lai sapinātu. Re cik jauki.
Vairs nav spēka cīnīties pašai ar sevi. Liekas, ka iekšā viss ir sabrucis, salūzis un uzsprādzis, sāp dikti. Labāk sāpināšu sevi, nevis kādu citu. Kaut gan jau paspēju to izdarīt. Ar vārdiem ”piedod” vai ”atvaino” nepietiek, lai atgrieztu visu vecajās sliedēs. Vienīgais tādā gadījumā, ja tam cilvēkam ir vienalga par to, kas noticis. Bet laikam šoreiz tā nav. Iekšā sēž...
Galvā 46839 domas. Nezinu ko īsti darīt, nedarīt, domāt, nedomāt. Gribu pazust, pavisam. Nozust, lai neviens neatrod. Kaut gan jā, nav slikta doma. Iekšēji esmu salūzusi, viss kārtībā. Cerēju, ka kaut reizi varētu notikt savādāk, bet nē. Viss notika kā vienmēr. Prieks, kur tu rodies. Staroju no laimes, jā NOTEIKTI. Aj, tur vairs nav ko runāt. Viss jau tika pateikts. Paldies. :)
Viss iekšā sāp, grauž,jūk un brūk. Man liekas, ka nomirt ir vienkāršāk, nekā to visu paciest. Es neko nesaku, turu sevī, lai pašai vieglāk.Iekšēji lēnām pūstu, bet nu neko. Dzīve skarba. Atkal ir tā dīvainā sajūta, lai cik dīvaini tas neliktos,es jūtu, ka tas pat vairs nav šķērslis.Viens gājiens un viss ir pagriezies par 360grādiem. Apbrīnojami, tāda uzticība. Vai nav jauki? Sarkasms sarkasma...
Mēģināju noturēties, bet vairs nespēju. Es sabruku. Gribu aizmigt un nepamosties. Tikuntā kāda starpība? esmu/neesmu vienalga. Uz galda stāv svece, uz kuras rakstīts: kāds tevi Latvijā ļoti mīl. Jau kādu 15481 reizi to pārlasu un galvā viena doma: kaut es spētu tam noticēt.
Bija radusies pārliecība, man tādu radīja, bet šodien es nobijos, patiešām. Es nevarēju tā vienkārši ļaut, lai aiziet. Sirdsapziņa neļāva. Stāvēju un galvā bija 65841 domas, biju apstulbusi, galīgi apstulbusi. Likās, ka esmu sapnī, nebūtu jau bijis slikti, tad vismaz tas nebūtu noticis. Sēžu, rakstu kārtējo domu sprādzienu un domāju: kas būtu noticis, ja es ļautu aiziet.? Kādam no tā kļūtu...
atkal ir tā dīvainā sajūta, ka esmu kādam uz kakla, jaucu gaisu, kā sūds pa vidu. atkal ir neziņa par to, vai nepalikšu viena, bet who cares. pieķērusies esmu ne pa jokam, bet vai tas ir abpusēji? vai kārtējo reizi esmu rotaļlieta: paspēlējos, apnika, aizmetu? vai tā beigās nesanāks? uz šo jautājumu nav atbildes un nekad tādas nebūs. tagad jūtos tukša, pateicu, kas mani jau kādu laiku iekšēji...
